Ielas koptelpa
Kopīgā (dalītā) ielas telpa ir pilsētplānošanas princips, kura mērķis ir kompleksa publiskās ārtelpas izmantošana, pielāgojoties dienas, nedēļas un mēnešu ritmiem. Kopīgās ielas telpas pieeja likvidē tradicionālo mototransporta, gājēju un citu satiksmes dalībnieku segregāciju. Ierastās satiksmes vadības sistēmas un ierīces (ietvju apmales, līnijas, luksofori un ceļazīmes) tiek aizstātas ar integrētu, uz cilvēku orientētu izpratni par kopīgo publisko telpu − iešana kājām, braukšana ar velosipēdu, iepirkšanās un automašīnas vadīšana kļūst par vienlīdzīgām aktivitātēm, bez izteiktām prioritātēm kādai no tām. Pretēji līdz šim ierastajai drošu ielu plānošanas praksei, minētais princips dīvainā kārtā uzlabo ielas telpas drošību, kura līdz šim ir bijusi ar nodalītām satiksmes dalībnieku plūsmām. Šāda principa izmantošana ļauj dažādot ārtelpas izmantošanas veidus (piemēram, dienā transports − vakarā gājēji, ielu teritorijas tirdzniecībai svētku laikā u.c.) un rada lieliskas iespējas nestandarta risinājumiem.

Staigājamība (walkability)
Pilsētplānotāju vidū atbalstu guvusi pieeja veidot gājējiem labvēlīgas pilsētas zonas un ielas, ļaujot ikdienas pārvietošanos, piemēram, uz veikalu vai parku, veikt kājām.

Staigājamības jēdziens radies kā pilsēttelpas struktūras un pārvaramo attālumu mēraukla, lai novērtētu, cik pilsēta ir staigāšanai (gājējiem) labvēlīga.

Ielas staigājamības nodrošināšanai, jāpievērš uzmanība šādiem jautājumiem, kuriem ir ļoti liela nozīme, lai cilvēki gribētu atrasties uz ielas un izvēlēties kājāmiešanu:

  • satiksmes drošība- autotransporta ātrums ielā un tā mierināšanas pasākumi;
  • ielas šķērsošanas iespējas- negaidīt pārāk ilgi, pietiekami biežas iespējas drošai šķērsošanai, palēnināta autotransporta plūsma, neliels šķērsojamais attālums;
  • ietves un to segums- pietiekami plata, gluda, ērta, pārredzama, nepārblīvēta;
  • orientēšanās iespējas- pietiekami daudz informācijas zīmju, samazināta iespēja apmaldīties, kartogrāfiskās informācijas pieejamība;
  • estētiskā kvalitāte un pārdomāti risinājumi- pietiekamā daudzumā un iztukšotas atkritumu urnas, koki un citi zaļumi, tīrība un kārtība, mākslas objekti, ielas elementu dizains, inovatīvi risinājumi, interaktivitāte;
  • apdraudētības sajūta – pietiekams apgaismojums, novērsti nekvalitatīvi un nekoordinēti grafiti, nav pieļaujamas salauztas ielu mēbeles vai citi elementi, kas var radīt apdraudētības sajūtu pat nekriminogēnā vietā;
  • atraktivitāte un atpūta- vieta, kur apsēsties un būt, pavadīt laiku ar bērniem, ielu kafejnīcas, veikali, nelieli koncerti vai citas aktivitātes.

Iešana kājām uzskatāma par ilgtspējīgāko pārvietošanās veidu, kas jo īpaši piemērots pilsētas videi un nelielu distanču pārvarēšanai. Uzlabojot dažādu nemotorizētu pārvietošanās veidu− gan kājām iešanas, gan braukšanas ar velosipēdu, skeitbordu, skrituļslidām, skrejriteni, gan ratiņkrēsla vai bērnu ratiņu izmantošanas apstākļus, tiek radīts pamats videi draudzīga pilsētas transporta attīstībai.

Trešās mājas (third places)
Trešās vietas ir tās, kurās notiek regulāras, brīvprātīgas, neformālas, nejaušas un gaidītas cilvēku tikšanās ārpus diviem cietokšņiem − darba un mājām.

Trešo vietu terminu pirmais sācis lietot Rejs Oldenburgs (Ray Oldenburg) − pilsētu sociologs no Floridas, kas pētījis cilvēku neformālo pulcēšanās vietu nozīmi. Savā grāmatā „Lieliskā labā vieta” (The Great Good Place) R. Oldenburgs pierāda, kāpēc kopienai un tās sabiedriskajai dzīvei šīs pulcēšanās vietas ir tik būtiskas. Zigmunds Freids uzskatīja, ka cilvēka emocionālā labsajūta atkarīga no tā, vai viņam ir kāds, ko mīlēt un darbs, ko darīt. R. Oldenburgs piebilst, ka bez otrās pusītes un darba cilvēkam nepieciešams arī drošs patvērums − vieta, kur kaut dažas minūtes dienā var aizbēgt no ģimenes un priekšniecības prasībām. R. Oldenburgs identificē trešās vietas kā sabiedriskas vietas neitrālā teritorijā, kur cilvēki var pulcēties, komunicēt un mijiedarboties.

Galvenās ielas, kafejnīcas, alus dārzi, restorāni, tirdziņi, pasta kantori un citas sabiedriskās vietas ir kā apkaimju sirds. Kafejnīcām, bāriem, bibliotēkām, universālveikaliem un citām trešajām vietām, pretstatā pirmajām (mājas) un otrajām (darba vieta), ir centrālā loma kopienas dzīvotspējas uzturēšanā un tās ir funkcionējošas sabiedrības iekšējās demokrātijas pamats.
Trešās vietas veicina sociālo vienlīdzību, nodrošina vidi demokrātiskai politikai un sabiedrisko organizāciju izveidei, kā arī piedāvā psiholoģisku atbalstu kā indivīdam, tā sabiedrībai.

Ielu telpai ir milzīga nozīme un potenciāls “trešo vietu radīšanā”. Ideāla “trešā vieta” rada iespēju savstarpēji mijiedarboties un apvienoties cilvēkiem, kas vienā vietā (apkaimē, pilsētas daļā) strādā, dzīvo vai atpūšas.

Ielas koptelpa
Kopīgā (dalītā) ielas telpa ir pilsētplānošanas princips, kura mērķis ir kompleksa publiskās ārtelpas izmantošana, pielāgojoties dienas, nedēļas un mēnešu ritmiem. Kopīgās ielas telpas pieeja likvidē tradicionālo mototransporta, gājēju un citu satiksmes dalībnieku segregāciju. Ierastās satiksmes vadības sistēmas un ierīces (ietvju apmales, līnijas, luksofori un ceļazīmes) tiek aizstātas ar integrētu, uz cilvēku orientētu izpratni par kopīgo publisko telpu − iešana kājām, braukšana ar velosipēdu, iepirkšanās un automašīnas vadīšana kļūst par vienlīdzīgām aktivitātēm, bez izteiktām prioritātēm kādai no tām. Pretēji līdz šim ierastajai drošu ielu plānošanas praksei, minētais princips dīvainā kārtā uzlabo ielas telpas drošību, kura līdz šim ir bijusi ar nodalītām satiksmes dalībnieku plūsmām. Šāda principa izmantošana ļauj dažādot ārtelpas izmantošanas veidus (piemēram, dienā transports − vakarā gājēji, ielu teritorijas tirdzniecībai svētku laikā u.c.) un rada lieliskas iespējas nestandarta risinājumiem.

Staigājamība (walkability)
Pilsētplānotāju vidū atbalstu guvusi pieeja veidot gājējiem labvēlīgas pilsētas zonas un ielas, ļaujot ikdienas pārvietošanos, piemēram, uz veikalu vai parku, veikt kājām.

Staigājamības jēdziens radies kā pilsēttelpas struktūras un pārvaramo attālumu mēraukla, lai novērtētu, cik pilsēta ir staigāšanai (gājējiem) labvēlīga.

Ielas staigājamības nodrošināšanai, jāpievērš uzmanība šādiem jautājumiem, kuriem ir ļoti liela nozīme, lai cilvēki gribētu atrasties uz ielas un izvēlēties kājāmiešanu:

  • satiksmes drošība- autotransporta ātrums ielā un tā mierināšanas pasākumi;
  • ielas šķērsošanas iespējas- negaidīt pārāk ilgi, pietiekami biežas iespējas drošai šķērsošanai, palēnināta autotransporta plūsma, neliels šķērsojamais attālums;
  • ietves un to segums- pietiekami plata, gluda, ērta, pārredzama, nepārblīvēta;
  • orientēšanās iespējas- pietiekami daudz informācijas zīmju, samazināta iespēja apmaldīties, kartogrāfiskās informācijas pieejamība;
  • estētiskā kvalitāte un pārdomāti risinājumi- pietiekamā daudzumā un iztukšotas atkritumu urnas, koki un citi zaļumi, tīrība un kārtība, mākslas objekti, ielas elementu dizains, inovatīvi risinājumi, interaktivitāte;
  • apdraudētības sajūta – pietiekams apgaismojums, novērsti nekvalitatīvi un nekoordinēti grafiti, nav pieļaujamas salauztas ielu mēbeles vai citi elementi, kas var radīt apdraudētības sajūtu pat nekriminogēnā vietā;
  • atraktivitāte un atpūta- vieta, kur apsēsties un būt, pavadīt laiku ar bērniem, ielu kafejnīcas, veikali, nelieli koncerti vai citas aktivitātes.

Iešana kājām uzskatāma par ilgtspējīgāko pārvietošanās veidu, kas jo īpaši piemērots pilsētas videi un nelielu distanču pārvarēšanai. Uzlabojot dažādu nemotorizētu pārvietošanās veidu− gan kājām iešanas, gan braukšanas ar velosipēdu, skeitbordu, skrituļslidām, skrejriteni, gan ratiņkrēsla vai bērnu ratiņu izmantošanas apstākļus, tiek radīts pamats videi draudzīga pilsētas transporta attīstībai.

Trešās mājas (third places)
Trešās vietas ir tās, kurās notiek regulāras, brīvprātīgas, neformālas, nejaušas un gaidītas cilvēku tikšanās ārpus diviem cietokšņiem − darba un mājām.

Trešo vietu terminu pirmais sācis lietot Rejs Oldenburgs (Ray Oldenburg) − pilsētu sociologs no Floridas, kas pētījis cilvēku neformālo pulcēšanās vietu nozīmi. Savā grāmatā „Lieliskā labā vieta” (The Great Good Place) R. Oldenburgs pierāda, kāpēc kopienai un tās sabiedriskajai dzīvei šīs pulcēšanās vietas ir tik būtiskas. Zigmunds Freids uzskatīja, ka cilvēka emocionālā labsajūta atkarīga no tā, vai viņam ir kāds, ko mīlēt un darbs, ko darīt. R. Oldenburgs piebilst, ka bez otrās pusītes un darba cilvēkam nepieciešams arī drošs patvērums − vieta, kur kaut dažas minūtes dienā var aizbēgt no ģimenes un priekšniecības prasībām. R. Oldenburgs identificē trešās vietas kā sabiedriskas vietas neitrālā teritorijā, kur cilvēki var pulcēties, komunicēt un mijiedarboties.

Galvenās ielas, kafejnīcas, alus dārzi, restorāni, tirdziņi, pasta kantori un citas sabiedriskās vietas ir kā apkaimju sirds. Kafejnīcām, bāriem, bibliotēkām, universālveikaliem un citām trešajām vietām, pretstatā pirmajām (mājas) un otrajām (darba vieta), ir centrālā loma kopienas dzīvotspējas uzturēšanā un tās ir funkcionējošas sabiedrības iekšējās demokrātijas pamats.
Trešās vietas veicina sociālo vienlīdzību, nodrošina vidi demokrātiskai politikai un sabiedrisko organizāciju izveidei, kā arī piedāvā psiholoģisku atbalstu kā indivīdam, tā sabiedrībai.

Ielu telpai ir milzīga nozīme un potenciāls “trešo vietu radīšanā”. Ideāla “trešā vieta” rada iespēju savstarpēji mijiedarboties un apvienoties cilvēkiem, kas vienā vietā (apkaimē, pilsētas daļā) strādā, dzīvo vai atpūšas.